Aizgājām mēs arī uz muzeju Reykjavik Art Museum, kuram ir veselas trīs ēkas. Pabijām divās, mākslu atskatījāmies, ka maz neliekas. Iespaids palika pozitīvs, bieži instalācijas ir interaktīvas vai ar tehnoloģiskiem/zinātniskiem elementiem, kā man patīk.
Adīta māja, nav joks, vesela vecmāmiņu armija pacentās
Adīta māja tik adīta
Torte no vulkāna
Andrejs
Blenšanas sacensības
Uzkrājam bioenerģiju vara gredzenos
Var uztaisīt arī slaveno folijas cepurīti. Buržuji arī ir tēmā
Kasete ar multenēm
Kaseti skatījās VDKšņiki kāda svarīga samita laikā starp ASV un PSRS Reikjavīkā 1986. gadā, čuvaki no MIT to izlūdzās no krievu pulkveža pēc desmitiem gadu. Samits varēja novest pie tā, ka vispār visus kodolieročus likvidētu, bet, protams, tāda laime mums neuzkrita, lai gan līgumu par zināmu bruņojuma ierobežošanu tomēr noslēdza.
Muzejs pārtaisīts no ostas noliktavas, iekšā notika fotosesija
Pie kafejnīcas muzejā var atslābināties: palasīt grāmatas, uzspēlēt šahu
Glezna iepatikās, ilgi skatījos, dveš mieru
Glezna saucas Untitled, autors Georgs Gudni.
Par šo gleznu mēs kādu laiciņu aprunājāmies ar dāmu no ASV, štatu aizmirsu
Glezna saucas "Ziemas ainava", autors ir ļoti slavens islandiešu mākslinieks Jóhannes Sveinsson Kjarval, tik slavens, ka ir attēlots uz 2000 kronu banknotes.
Dāma gleznā saskatīja kvantu mijiedarbības un brīnījās, kā mākslinieks jau 1960. gadā sajutis tādas inovatīvas koncepcijas. Man viņas interpretācija patika, bet vienalga gribējās teikt, ka tas ir long shot. Ar ko amerikāņi ir forši – viņi nekautrējas pieiet un komunicēt, stāstīt un jautāt, bīdīt kaut kādas tēmas. Pārējie staigā truli un blenž, nedalās pārdzīvojumos.
Ar šo tantiņu mēs auglīgi papļāpājām par zinātnes un mākslas saplūšanu, un viņa mani lūdza BE OPEN. Es viņai paziņoju, ka esmu jau tā pārāk OPEN, pats dažreiz sabīstos. Mēs gan nedaudz dažādas lietas domājām.
Lūk, šī glezna man patika labāk, viss, kas par to rakstīts – Hellisheiði. Tā sauc lielāko termoelektrostaciju Islandē, un otru lielāko pasaulē. Saproti kā gribi.
Par to es nedaudz aprunājos ar jaunām tūristēm no Eiropas, kuras gāja garām, bet saruna aizslīdēja līdz mūsu velobraucienam, un piebalsot frāzēm: "Ak, cik jūs esat stipri!" man kaut kā līdz tam laikam jau bija apnicis, tāpēc saruna apklusa.
Arī lieliska glezna, saucas "Skjaldbreiduras kalna skats no Grafninguras"
Piesūkušies ar islandiešu dabas interpretāciju Jouhanesa Kjarvala izpildījumā, mēs devāmies atpakaļ uz centru.
Kā jau minēju pirmajā rakstā, ar sēnēm Islandē viss ir kārtībā
Ar grafiti arī
Un ar bukinistu veikaliem nav slikti
Panks drūmi staigāja pa pilsētu, atkal ar kaut ko neapmierināts, bet es aizgāju uz Falu muzeju. Muzejs ir maziņš, bet pilns ar spirtā ieliktiem un kaltētiem eksponātiem līdz pašām sienām.
Šis pieder Zobenvalim
Bet te stāsts par to, cik garam jābūt loceklim, lai pēc likuma sievai pietiktu
Man šķiet, es iekļaujos, bet precīzi nepateikšu, tādi jautājumi mani interesēja pirms kādiem 10 gadiem.
Islandes handbola komandas, 2008. gada Pekinas olimpisko spēļu sudraba medaļnieku, orgānu atlējumi
Kamēr es aplūkoju šo eksponātu, pienāca vidēja vecuma meitene, skanīgi iesmējās un sāka aktīvi ar mani apspriest faktu, ka izmēri jau tiem islandiešiem ir tādi pamazāki, bet lūk viņas bijušajam — oho-ho. Te nu mēs pa jokam aizpļāpājāmies par dzimumu attiecībām. Atklājās, ka viņa ir no Kalifornijas, dzīvo Parīzē, un nekādi nevar pamest savu boifrendu no Londonas, visu laiku atgriežas pie viņa, lai gan viņš ir āzis.
Pārējās personīgās detaļas no mūsu sarunas es izlaidīšu, izņemot vienu smieklīgu: viņa, izrādās, uztaisīja arī sava boifrenda fala atlējumu, par piemiņu. Runā, ka vīriešiem nesaprast pat to, kāpēc sievietes glabā savu bijušo foto, bet te jau, lūk, nākamā evolūcijas pakāpe.
Tūrisma centrā es apvaicājos, kur tad īsti varētu paēst pūstošu zivi. Tiem, kas vēl nav lietas kursā: tas ir tradicionāls islandiešu ēdiens — vairākus mēnešus zemē fermentēta haizivs gaļa. Tas vajadzīgs tāpēc, ka svaiga haizivs ir indīga, bet, lūk, iepuvusi — pilnīgi derīga uzturam.
Meitene ilgi pārprasīja, ko tad es īsti domāju: varbūt kaltētu raudu? Viņas pāriniece uzķēra fišku un pārprasīja: jūs par haizivi? Nu tad tas jums uz Icelandic Bar.
Uz turieni es arī devos. Apburošās jaunās bārmenes ielēja man vietējā kartupeļu šņabja ar ķimenēm, ko sauc Brennivín, glāzi pilnu līdz malām, un pasniedza dažus haizivs gabaliņus un zobu bakstāmo.
Nācās dzert, tradīcija. Aizgāja pārsteidzoši maigi, it kā nemaz nebūtu 40 grādu. Haizivs pievīla: nebūt nebija tik smirdīga un ņipra, kā gaidīts. Bebra muskuss gāja iekšā krietni skarbāk, kad es to Dvietes parkā mēģināju, briesmīgā garša līdz vakaram turējās.
Panks aizgāja uz restorānu. Islandē jebkurā restorānā pat viens, pats plebejiskākais ēdiens tipa "zivju pļeka" maksā vairāk par 10 Ls. Tāpēc es aizgāju uz bistro ar atzinības rakstu, kur pasniedz tradicionālos islandiešu ēdienus. Domāju, kaut kas līdzīgs mūsu "Vēsmai". Tur es par 10 latiem paēdu pusdienas no diviem ēdieniem, zupu un zivju kotletes. Viss ļoti garšīgs.
Aprunājos ar singapūriešiem par automātisko ateju
Tualete fotogrāfijā iekšā ir pašmazgājošās pēc katra pasažiera. Jāgaida ilgi, izskatās apdriskāta, toties bezmaksas. Rokas mazgāt tur neērti, bet apģērbu un vispār neiespējami.
Uz vakarpusi beidzot nokļuvām līdz botāniskajam dārzam, lielam un pilnam ar eksotiskiem un ne tik eksotiskiem augiem. Tas atrodas tieši blakus kempingam, tāpēc atnācām vēlu. Par laimi, izrādījās, ka uz nakti to ciet neslēdz, un ņemot vērā, ka naktis Islandē ir baltās, var staigāties kaut līdz rītam. Kā viss šis skaistums pie +14 grādiem aug, nav skaidrs, droši vien ar termālo ūdeni silda.
Kļavus gigantus
Ir parkā arī akmeņu dārzs, starp citu
Vakarā atgriezāmies kempingā, un par to arī pāris vārdu jāpasaka. Tur vienmēr vārās dzīvība, tusiņš, ir bremzējošs wi-fi, virtuve ar plīti un tējkannu, un pats patīkamākais — kastes ar paiku, ko atstājuši iepriekšējie iemītnieki. Kā tik tur nav: makaroni un rīsi, sāls un cukurs, visdažādākās garšvielas, un pat margarīns un maize trāpās. No dzērieniem pārstāvēta tēja, kafija un šķīstošais Nesquik kakao. Pietiek arī augu eļļas, bet daži pat pankūkas cepa no atbilstošiem miltiem. Par paciņu zupām un rameniem es nemaz nerunāju, tāpat kā par kečupiem un sinepēm. Īstas dzīres taupīgam tūristam!
Ja esat Reikjavīkā, un jums nav ko ēst, droši laidiet uz kempingu, tur gan traukus var sadabūt, gan sātīgi paēst, viss par velti.
Tādās pašās bezmaksas kastēs netālu ir pilns ar gāzi degļiem, krūzēm, šķīvjiem un citiem sadzīves priekšmetiem, trāpās pat zābaki, tā ka arī šeit nepazudīsi.
Dažās islandiešu bankās aukstā un lietainā dienā var sasildīties ar glāzi kafijas, ar saldo krējumu un cukuru, bez atlīdzības
Diena, kā redzat, izvērtās piesātināta, pat brīnums, cik daudz ko uzzinājām un apskatījām. Visvairāk atmiņā iespiedās saruna par sasāpējušo ar kalifornieti, bet arī dāma muzejā nebija zemē metama, jo māksla — tas ir spēks!